Ferrovanādija metalurģijas bloks

Ferrovanādijsir universāla cietinātājs, stiprinātājs un pretkorozijas piedeva tēraudiem, piemēram, augstas stiprības mazleģētajam (HSLA) tēraudam, instrumentu tēraudiem, kā arī citiem dzelzs bāzes izstrādājumiem.

Vanādija saturs dzelzs vanādijā svārstās no 45 līdz 50% un dažreiz tas ir līdz 80%, atkarībā no pieprasījuma. 45 līdz 50 % šķiras ražo no izdedžiem un citiem vanādiju saturošiem materiāliem, silikotermiski reducējot pentoksīdu (V2O5) tērauda lūžņu klātbūtnē vai tiešā reducēšanā elektriskā loka krāsnī. Iegūtos vanādija tēraudus var iedalīt mikroleģētos vai mazleģētos tēraudos ar mazāk nekā 0,15% vanādija un augsti leģētos tēraudos ar līdz 5% vanādija.

Nemetalurģiski pielietojumi ietver tā izmantošanu kā katalizatoru un keramikas, ķīmijas, pigmentu, veselības preparātu un elektronikas rūpniecībā. To izmanto arī, lai ražotu supervadošu magnētu ar lauku 1,75,000 gauss.

Visizplatītākais vanādija oksīds, ti, vanādija pentoksīds (V2O5), tiek izmantots kā katalizators sērskābes ražošanā. Bioloģiskā kontekstā vanādijs ir mikroelements, kas dabiski atrodams sēnēs, vēžveidīgajos, melnajos piparos, pētersīļu dillēs, graudos un graudu produktos

Pasaules vanādija rezerves bija aptuveni 19 miljoni tonnu metāla, kas atrodas galvenokārt Ķīnā, Krievijā, Dienvidāfrikā, Austrālijā un ASV, un paredzams, ka tās pietiks līdz nākamajam gadsimtam ar pašreizējo patēriņa ātrumu. Titāna magnetīts ir vissvarīgākais avots, kas veido aptuveni 85% no pašreizējās pasaules V2O5 ražošanas, no kura var iegūt vanādiju kā dzelzs blakusproduktu.